4.04. rīts un mēs esam ceļā uz Vecpiebalgas novadu. Uz
šejieni mūs ir atvedis kāds stāsts un divas identifikācijas markas. Stāstu
diemžēl esam dzirdējuši jau vairākkārtīgi – mainās
tikai vieta un detaļas. Stāsts ir par ceļa būvdarbiem un to procesa laikā atrastiem
karavīru apbedījumiem, uzduroties ar tehnikas kausu kauliem. Šajā gadījumā
kauli ir tikuši sabērti turpat blakus izraktā bedrē un būvdarbi ir turpināti.
Kāds cits stāsta dalībnieks vēlāk turpat, izlīdzinātajā mežmalā, ir atradis
divas vācu armijas karavīru identifikācijas markas un cilvēku kaulus.
Varam tika izteikt pateicību vīriem, kuri salika šo
stāstu kopā un nolēma to pastāstīt mums, saprotot, ka tas nedrīkst tikt
noklusēts un aizmirsts.
Tā nu maza meklēšanas vienības grupiņa (ievērojot
visus ārkārtas situācijas piesardzības pasākumus) satiekamies pie Ilzīšu ceļa.
Mūsu starpā ir viena Ilze un mēs klusībā ceram, ka tas nozīmēs veiksmi
meklējumos. Mūs sagaida vīri, kuri mums ir pastāstījuši šo stāstu. Mēs kopīgi
aizejam līdz grāvja malai un jau uzreiz, turpat mežmalā uzbērtajās smiltīs,
atrodam karavīru zābaka paliekas, podziņas un kaulus. Atlokam piedurknes,
uzvelkam cimdus un sākam meklēt.
Veicot zemes zondēšu, atrodam potenciālo bedri, par
ko mums ir stāstīts. Sākam rakt un saprotam, ka tā ir īstā, jo juku jukām, kopā
ar velēnām, atrodam karavīru mirstīgās atliekas. Seko vairāku stundu darbs un
rezultātā no aizmirstības atgūstam divu Vācijas armijas karavīru mirstīgās
atliekas. Mums tiek nodotas arī iepriekš atrastās karavīru identifikācijas markas
(visu cieņu!), tāpēc šim stāstam būs laimīgas beigas – šie bezvēsts pazudušie
karavīri atgūs savus vārdus.
Paldies visiem, kuri saulē, sniegā un vējā cīnījās
par šo karavīru atrašanu un atgūšanu no divreizējas pazušanas, paldies stāsta
pārstāstītājiem un paldies atbildīgajiem cilvēkiem, kuri uzticējās mums un
saskaņoja darbu veikšanu to teritorijā.