15.augustā devāmies uz Kurzemi, kur mūs aizveda vietējo iedzīvotāju stāsti par kauju izplosītiem mežiem, kuros, iespējams, joprojām guļ kritušie karavīri. Ir jau pusdienlaiks un saule ir sasildījusi gaisu līdz pat 30 grādiem, kad vietējais zinātājs mūs ieved iekšā brikšņos. Ceļu un īstu mežu te vairs nav, vien tehnikas atstātas mežonīgas dangas un bebru uzpludināti purvāji. Pa ceļam redzam ierakumu kontūras un bumbu pēdas, bet mēs cenšamies no izcirtuma un purvāja tikt ēnā tālumā redzamajā krūmājā. Beidzot tikuši paēnā, saprotam, ka pirms mums te jau pabijuši daudzi jo daudzi – visapkārt salāpstota zeme. Bet mēs neesam nākuši meklēt to pašu, ko viņi. Dodamies meklēt. Nav pagājis ilgs laiks, kad Dāvis sauc mūs visus atkal kopā – viņš ir atradis karavīru. Tas nebija detektora signāls, kas lika viņam pārmeklēt mazu iesēdumu aizbirušā ierakuma malā (kā vēlāk sapratīsim, kareivjiem nebija ne bruņucepuru, ne zābaku, ne kādas citas privātās mantas, izņemot dažas pogas). Tikai intuīcija, kas teica – paroc vēl 5 cm. Un tur jau viņš bija. Un viņš nebija viens. Mums būs vajadzīgas gandrīz divas dienas, lai no seklās, bet mālainās bedres uzmanīgi izceltu un iznestu no meža četrus sarkanās armijas karavīrus. Trīs zvaigžņotas podziņas un patronas mums pavēsta tikai to, ka kritušie ir bijuši sarkanarmieši, diemžēl karš viņu vārdus mums ir atņēmis.