Liepkalne, Sausnējas pagasts,Ērgļu novads . 2020. gada Marts.

2020.gada 20.marts. Situācija valstī ir izjaukusi vienības plānus visiem tikties gada kopsapulcē, tomēr mazās grupās, ievērojot piesardzības pasākumus, turpinām aktivitātes. Tā 20.martā vienības biedri devās uz Liepkalni, lai pārbaudītu kādu Liepkalnieku sniegtās ziņas par to īpašumā esošu 2.Pasaules kara apbedījumu, par kuru tiem stāstījusi nu jau aizsaulē esošā radiniece. Minēto apbedījumu jau daudzus gadus atpakaļ ir mēģinājuši atrast arī kādas citas karavīru meklēšanas organizācijas pārstāvji, tomēr nesekmīgi. Satiekam īpašnieku pagalmā un pa krūmiem aizaugušu taciņu dodamies meža virzienā. Pēc pārsimts metriem īpašnieks apstājas un ar plašu vēzienu norāda krūmājiem aizaugušas mežmalas  virzienā, kur varētu būt karavīru apbedījums, kur pēckara gados ir bijis egļu mežs, kur kādreiz ir bijuši uzstādīti krustiņi, bet viss laika gaitā ir zudis. Saimnieks novēl veiksmi un dodas atpakaļ mājup.

Saprotam, ka meklēšanas apvidus ir gana plašs un apstākļi būs grūti, jo bieži saaugušie krūmi neļauj brīvi pa tiem staigāt, bet svarīgākais – meklēšana ar metāldetektoru šais krūmos ir ļoti smaga. Tomēr apņēmības pilni vienības biedri uzsāk darbu. Nepaiet ilgs laiks, kad detektors uziet dziļu signālu un bedres apakšā ieraugām karavīra mirstīgās atliekas. Vismaz viens karavīrs ir atrasts. Visi sapulcējamies pie bedres un uzsākam bedres paplašināšanu, lai rūpīgi atsegtu apbedījuma vietu. Ir atnācis arī saimnieks, kurš ir pārsteigts, ka karavīru esam atraduši burtiski desmit metru attālumā no vietas, kur pirmīt šķīrāmies.

Turpinām rakšanu un pēc kāda laika turpat blakus atrodam arī otra karavīra mirstīgās atliekas. Abi karavīri ir bijuši  sarkanarmieši. Diemžēl  neatrodam priekšmetus, kas ļautu identificēt abus kritušos, kā tas bieži gadās ar kara beigās kritušajiem sarkanarmiešiem.

Metas jau vakars, kad esam gatavi doties ārā no meža. Līdz ar savām mantām un smagiem māliem aplipušām lāpstām no mežā iznesam arī divu karavīru mirstīgās atliekas. Viņiem karš ir beidzies. Saimnieks nosaka – tagad viņa vecmamma varēs mierīgāk dusēt, zinot, ka viņi beidzot ir atrasti.

Paldies visiem, kas atcerās un dalās ar savām vai savu radinieku atmiņām. Tā bieži ir šo karavīru vienīgā iespēja nepalikt visu aizmirstiem mežmalās, ierakumos un bumbu bedrēs.

This entry was posted in Bez tēmas. Bookmark the permalink.